Tuvojoties jaunajai riteņbraukšanas sacensību sezonai, “Igo Japiņa sporta aģentūra” uz lielo sarunu aicināja 2015. un 2016. gada SEB MTB maratona sezonu “Virši – A” distances kopvērtējuma uzvarētāju Gintu Jakovelu. Sarunā Gints pastāstīja par savu nonākšanu riteņbraukšanā, braukšanu pāri Ventai, ceļu pretim progresam, uzvaras garšas iegūšanu, grūtību pārvarēšanu, draugu atbalstu un citām interesantām lietām.

 Kādā no iepriekšējām intervijām minēji, ka ar riteņbraukšanu sāki nodarboties visai vēlu. Pastāsti par pirmsākumiem...

Riteņbraukšanai pievērsos 17 gadu vecumā, kad mācījos vidusskolas 11. klasē. Šo izvēli iespaidoja toreizējas Latvijas televīzijas raidījums “100 procentu sports”, kurā bija sižets par Igo Japiņa rīkotajām MTB krosa sacensībām “Baltic Cup”. Sižetā redzētais mani uzrunāja. Ņemot vērā, ka man jau bija savs kalnu velosipēds, palūdzu tēvam aizvest jau uz nākamo šo MTB sacensību posmu, kas notika Kuldīgā. Spilgtākais moments no šīm sacensībām, kurās startēju ar basketbola apaviem kājās, bija brauciens pāri Ventas upei, kas sākumā likās grūti iedomājams. Man iepatikās šis sporta veids jau no pirmajām sacensībām. Nākamo sezonu gan veselības, gan arī mācību dēļ biju spiests izlaist. Tomēr, uzsākot studijas, manī atkal parādījās vēlme piedalīties MTB sacensībās. Basketbola apavus, nomainīju pret skriešanas apaviem. Meklēju iespējas iekļūt kādā treniņu grupā. Devos uz riteņbraukšanas klubu “Marss” pie MTB riteņbraukšanas trenera Normunda Noreiko. Aizgāju uz laiku, kad notika Noreiko vadītais treniņš un lūdzu viņam iespēju pievienoties treniņu grupai. Sākotnēji viņš bija skeptisks, ņemot vērā manu vecumu un uzrādītos rezultātus, tomēr pēc pirmā treniņa, kur treniņbiedri nespēja no manis pilnībā atrauties meža taciņās,  trenera domas šķiet mainījās.

 Pirms riteņbraukšanas nodarbojies arī ar citiem sporta veidiem?

No pirmās klases trenējos basketbolā. Ņemot vērā, ka mani vecāki darba dēļ no Rīgas pārcēlās uz Gulbeni, pirmos gadus pārstāvēju šīs pilsētas komandu. Laikā, kad sāku spēlēt Gulbenē, tur tika uzcelta jauna basketbola halle. Savā vecuma grupā manis pārstāvētajai komandai izdevās izcīnīt otro vietu Latvijas Jaunatnes basketbola līgā, kas bija visai liels panākums pilsētas sportā. Aktīvi basketbolu spēlēju līdz 11. klasei.

Kāds bija tavs ceļš pretim panākumiem pašmāju riteņbraukšana sacensībās?

Lai arī “NN Marss” komandā uzsāku aktīvus treniņus, tostarp ziemas periodā, pirmos divus gadus vērā ņemamus panākumus sacensībās neguvu. Tomēr tad rezultāti straujāk gāja uz augšu. Spēju iekļūt labāko 20 sportistu skaitā Igo Japiņa rīkotā MTB maratona sporta distancē. Nedaudz vēlāk finišēju arī labāko desmitniekā. Biju priecīgs, ka spēju cīnīties trasē līdzvērtīgi ar tiem, kuriem riteņbraukšana ir vienīgā nodarbošanās. Tobrīd jau biju uzsācis strādāt algotu darbu.

Pavērtējot savu līdzšinējo karjeru, kurš ir bijis līdz šim augstākais punkts tajā?

Viens no lielākajiem mērķiem bija pierādīt sevi un piedalīties pasaules čempionātā MTB maratonā Latvijas izlases sastāvā. Tas arī izdevās. Pēc pievienošanās “Trek Philips” komandai, biju ļoti motivēts tikt uz pasaules čempionātu. Latvijas MTB rangā ieņēmu trešo vietu. Priekšā bija tikai Aleksejs Saramotins un Kristofers Rācenājs no “Rietumu bankas” komandas. Tajā sezonā iekļuvu labāko sešiniekā arī SEB MTB maratona kopvērtējumā sporta distancē.

Kā atceries “Trek Philips” komandas ziedu laikus un savu lomu komandā?

Komandas tika veidota no Latvijas un Igaunijas sportistiem. Ikdienā katrs trenējāmies individuāli. Satikāmies tikai sacensībās. Arī vērā ņemamas stratēģijas mums nebija. Katrs brauca savu spēju robežās, cenšoties komandai gūt pēc iespējas vairāk punktu. Protams, viens no otra sacensībās nebēgām, centāmies palīdzēt, bet detalizētas stratēģijas kā, piemēram, “Rietumu bankai” mums nebija. Šajā komandā biju stabils punktu devējs, visbiežāk biju otrais numurs aiz Kaspara Austas vai Raivja Zīmeļa.

Kas tevi pamudināja 2014. gadā uzsākt startēt SEB MTB maratona tautas distancē?

Bija brīdis, kad sapratu, ka rezultāti nav tādi kādus es vēlētos. Zuda motivācija un parādījās citas intereses. Sapratu, ka, lai sporta klasē gūtus labus rezultātus, treniņiem  jāvelta krietni vairāk laika. 2013. gada sezonas beigās man likās, ka likšu punktu aktīvajām sporta gaitām. Īsti nosēdēt uz dīvāna ilgāk par mēnesi gan nespēju un atsāku trenēties, taču daudz mazākā apjomā. Uzskatīju, ka ar to pietiks, lai cīnītos par godalgotām vietām īsajā distancē. Reālā dzīves situācija izvērtās krietni savādāka. Vadošie braucēji “Virši – A” distancē bija tik pat ātri kā mana līmeņa sportisti garajā distancē. Ja vēlējos gūt panākumus, nācās trenēties krietni vairāk nekā sākumā biju domājis.

Pastāsti par savu pirmo startu SEB MTB maratona “Virši – A” distancē, kas pie tam bija no pēdējā koridora?

Atceros to kā lielu izaicinājumu. Gatavojoties sacensībām, pētīju iepriekšējo gadu video no Cēsis – Valmiera posma. Izstrādāju savu stratēģiju, lai aizcīnītos pēc iespējas augstāk. Papildus motivāciju deva titulētākais SEB MTB tautas distances braucējs Jānis Ozols, kurš arī reiz sāka šo posmu no pēdējā koridora. Mans mērķis bija pārspēt viņa sasniegto rezultātu, kas arī izdevās, jo aizcīnījos līdz 35. vietai. Faktiski visas sacensības garumā nācās apsteigt citus dalībniekus. Sākuma daļā apdzīšana bija tehniski sarežģīta dēļ lielās dalībnieku masas, kas pārvietojās pa trasi. Savukārt beigu daļā apdzīšanas prasīja daudz vairāk spēka, jo ar katru kilometru es pietuvojos spēcīgākiem braucējiem.    

Kā laika gaitā ir mainījies SEB MTB maratons?

Distances ir kļuvušas interesantākas un tehniski sarežģītākas. Dalībniekiem liekot parādīt spēju pārvaldīt savu velo un ātrumā “lasīt” trasi, lai izvelētos ātrāko trajektoriju.  Īpaši interesanta šajā ziņā bija iepriekšējā sezona. Arī man pašam labāk patīk un augstākus rezultātus gūstu trasēs pa meža takām, līdzīgi kā tas ir Smiltenes posmā. Neesmu tik spēcīgs, lai līdzenumos pa zemes ceļiem spētu atrauties no konkurentiem vienatnē.

Kā gatavošanās 2016. gada sezonai atšķīrās no iepriekšējiem gadiem?

Pēdējos divus gadus sezonai trenējos daudz savādāk nekā to biju darījis iepriekš. Izlasīju vairākas vērtīgas grāmatas, kurās atrodamā informācija palīdzēja sastādīt  treniņu plānu. 2015. gada sezona bija ļoti veiksmīga, kam par iemeslu bija veiksmīgais treniņprocess. Tomēr, 2016. gadā, pēc Smiltenes posma, sapratu, ka man ir nepieciešama papildus palīdzība, jo sezonas sākums nebija tāds, kā to vēlējos, lai arī sekoju iepriekšējā gada treniņu plānam. Vērsos pie trenera Kārļa Smilktena, kurš piekrita ar mani sadarboties. Kopā paveicām lielisku darbu, kas deva rezultātu – otro gadu pēc kārtas uzvarēju SEB MTB “Virši – A” distances kopvērtējumā.

Cik daudz dienas nedēļā pavadi treniņos?

Treniņi notiek sešas reizes nedēļā. Mainās tikai to ilgums. Nesezonas periodā liela uzmanība tiek veltīta, lai stiprinātu dziļos muskuļus. Bez šiem treniņiem vēl  peldu, skrienu, cilāju svarus, cenšos dažādot savus treniņus. Sezonā protams lielākais uzsvars ir treniņiem uz velo.

Kura no SEB MTB maratona trasēm 2016. gada sezonā tev pašam šķita visinteresantākā?

Manuprāt tā bija Smiltenes trase. Īsti negaidīju no SEB MTB maratona to, ko izbaudīju Smiltenē. Trase bija ļoti interesanta, jo daudz gāja pa šaurām taciņām, interesantiem kāpumiem un nobraucieniem. Nebija gari grants ceļu posmi, bet gan nācās smagi strādāt visas trases garumā.

Aizvadītajā sezonā uzvarēji divos posmos – Vietalvā un Ikšķilē. Kura uzvara nāca smagāk?

Es neteiktu ka smagākā, jo visas sacensības ir smagas, taču noteikti nozīmīgākā uzvara bija Ikšķiles posmā. Situācija kopvērtējumā pēc Talsu posma no manām pozīcijām izskatījās diezgan bēdīgi. Man nederēja neviens cits variants, izņemot atraušanos no visiem konkurentiem. Tas bija ļoti grūti paveicams uzdevums, ņemot vērā spēcīgo konkurenci. Bija liela motivācija pienācīgi  sagatavoties Ikšķiles posmam. Trase tika pieslīpēta līdz sīkumiem zināju katru metru. Izbraucu vairākus tās posmus sacensību režīmā, lai saprastu kādu tempu varu turēt.

Sacensību diena līdz tavam izšķirošajam izrāvienam ritēja tev labvēlīgi?

Jā, es ļoti labi apzinājos šī starta svarīgumu un zināju savu sacensību uzdevumu, to, ka ir jāiet uz visu banku. Zināju arī mirkli, kurā man ir jāveic izrāviens, pēc kura spētu sakrāt nepieciešamās sekundes pār konkurentiem. Nebija lieku domu par to kā un ko darīt. Lai plāns realizētos svarīgs bija arī komandas biedru atbalsts.

Kā plāns nostrādāja praksē?

Līdz Ogres Zilajiem kalniem man parocīgi bija, lai tiktu turēts augsts temps, kas arī īstenojās. Mani komandas biedri no “Volkswagen – Veloprofs” vienības paveica patiesi lielisku darbu. Tika paveikts praktiski viss, ko pirms starta lūdzu. Viņi turēja lielisku tempu. Iebraucot Zilajos kalnos pateicos komandas biedriem par atbalstu un sāku savu izrāvienu. Sākumā līdzi turējās tā brīža kopvērtējuma līderis Reinis Markss, tomēr drīz vien arī viņš atpalika. Nonākot vienatnē, sapratu, ka viss ir manās “kājās” atpakaļ nav ko skatīties, jābrauc līdz galam.

Kad tu noticēji savai uzvarai kopvērtējumā?

Es nezināju cik tālu ir konkurenti, tomēr vietās, kur ir lielāki klajumi, es varēju nojaust aptuveno pārsvaru. Neilgi pirms finiša, braucot pa paugurainu pļavu dzelzceļa malā, sapratu, ka esmu tuvu nepieciešamajam pārsvaram. Pēc finiša stāvēju un pie sevis skaitīju sekundes līdz finišu sasniegs tuvākie sekotāji. Kad tās bija pietiekami, varēju justies drošs, ka esmu uzvarējis arī kopvērtējumā.

Kādas bija sajūtas tevī jau esot čempiona godā?

Šī uzvara bija daudz saldāka nekā 2015. gada čempiona tituls. Man bija grūti noticēt pirms posma, ka ir iespējams iegūt šādu pārsvaru, jo visos iepriekšējos posmos konkurence bija ļoti līdzvērtīga. Uzvarēt kopvērtējumā pirms pēdējā posma varēja četri sportisti – es, Reinis Markss, Lauris Purniņš un Toms Dinsbergs. Tobrīd viņi visi bija labākās pozīcijās nekā es un tas piešķir vēl lielāku gandarījumu par paveikto.

SEB MTB maratonā allaž sīvas ir komandu cīņas. Cik tu lielu lomu veltīji šai lietai?

Sezonas sākumā, protams, vēlme ir uzvarēt gan individuālo, gan arī komandu vērtējumu, tomēr reizēm pienāk brīdis, kad saproti, ka komandai ir grūti cīnīties par uzvaru. Tajā mirklī vairāk notiek pārslēgšanās tikai uz individuālo vērtējumu. 2015. gadā manis pārstāvētajai komandai izdevās uzvarēt abos vērtējumos, un komandu cīņa bija ļoti nozīmīga līdz pēdējam posmam.

Vai ar komandas biedriem  no “Volkswagen – Veloprofs” vienības tiek aizvadīti  kopēji treniņi?

Jā, ņemot vērā, ka dzīvojam netālu viens no otra, ir iespēja aizvadīt kopējus treniņus. Vasaras periodā tas iznāk krietni vien biežāk. Ziemas posmā katram ir savi plāni. Tradicionāli pavasarī aizbraucam arī uz nometni, kur ir kopējs treniņprocess.

Kādi ir tavai mērķi SEB MTB maratonā 2017. gada sezonā?

Gaidāmajā sezonā turpināšu startēt “Virši – A” distancē. Mērķis ir nosargāt savu čempiona titulu absolūtajā vērtējumā. Vēlos gaidāmajai sezonai sagatavoties vēl labāk nekā iepriekšējai.

Kā ir augusi konkurence “Virši – A” distancē, kopš šeit startē?

Noteikti, ka tā ir augusi. Tas attiecas gan uz individuālo, gan komandu vērtējumu. Iepriekš diezgan izteikts līderis bija Jānis Ozols, kam sekoja Jānis Bērziņš un Oskars Muižnieks. Šajā gadā uzvarētājus prognozēt bija krietni vien grūtāk. Kopumā septiņos posmos bija četri dažādi uzvarētāji.

Kāda ir tava pieredze, savienojot darbu “Latvijas Mobilajā telefonā” ar treniņiem riteņbraukšanā?

Es uzskatu, ka man ir ļoti paveicies. Varu veiksmīgi abas lietas savienot. Man ir iespēja beigt darbu laicīgi, lai paspētu pa gaismu izbraukt treniņus. Tas īpaši aktuāli rudens un pavasara periodos. Kolēģi mani atbalsta, vēl veiksmīgus startus un allaž apvaicājas kā ir veicies sacensībās. Tāpat viņi seko līdzi posmiem, kas tiek pārraidīti “LMT Straume”.

Vai uzvaras tev ir svarīgas?

Jā noteikti, jo man ļoti patīk uzvarēt arī sacensībās. Man grūti iedomāties sportistu, kura mērķis nebūtu uzvarēt. Taču tas nav tikai par uzvaru sacensībās, katra sevis nospraustā mērķa sasniegšana ir uzvara. Tas palielina pašapziņu un ticību saviem spēkiem. Jo grūtāk uzvara nāk, jo lielāks gandarījums.

Kāds būtu tavs aicinājums cilvēkiem, kuri to līdz šim nav darījuši, nodarboties ar kalnu riteņbraukšanu?

Es noteikti aicinātu saņemties drosmi un iebraukt kādā tuvēja mežā ar savu MTB velo un pārliecināties, ka arī tur var braukt un iespējams tas pat ir aizraujošāk kā vizināties pa ielu. Ja iepatīkas, tad nākošais solis būtu saprasts savas sportiskās velmes un uzstādīt mērķus. Uzskatu, ka katram sportiskam cilvēkam ir jābūt vismaz vienam mērķim uz ko tiekties. Šie mērķi var būt visdažādākie, taču tiem noteikti jābūt ir izmērāmiem, lai varētu noteikt brīdi, kad tu to esi sasniedzis un laiks uzstādīt nākošo mērķi. Svarīgi ir likt reālus mērķus, ko ir iespēja sasniegt, tāda veidā tiek gūts gandarījums un velme turpināt virzīt savu izaugsmi. Mērķi gan motivē, gan arī disciplinē. Man sports palīdz arī ikdienā būt mērķtiecīgam un motivētam.

 

Atbalstītāji

monum logo
smscredit
MollerAutoKrasta VW CMYK
zzk logo1
izm1
 lsfp
 lok
valstssportam
 

Sadarbības partneri

nutrend"
dtglogo 200
EveloStore logo png3
xsportsalfa
Compensa VIG Logo hires
 

Starptautiskās organizācijas

 uec
 ucinew