Sezonas izskaņā Latvijas Riteņbraukšanas federācija uz lielo sarunu aicināja Latvijas izlases elites šosejas riteņbraucēju Emīlu Liepiņu, kurš šajā gadā priecēja ar izcīnītajiem 13 UCI kategoriju velobraucienu goda pjedestāliem. Intervijā Emīls pastāstīja par panākuma atslēgu veiksmīgajai sezonai, iespaidiem Marseļas komandas sastāvā, Hainanas tūri, jauno komandu un citām interesantām lietām.

  1. gadu noslēdzi ar skaistu uzvaru Šanhajā. Kā šis panākums ietekmēja tavu gatavošanos šai sezonai, kas izvērtās tavā karjerā līdz šim veiksmīgākā?

Iepriekšējās sezonas liela daļa neizvērtās pārlieku labi, ko ietekmēja kritieni, neveiksmes, veselības problēmas un citas likstas. Tomēr sezonas beigu daļa, kuru pavadījām dažāda mēroga sacensībās Ķīnā, izvērtās ļoti laba. Izcīnīju piecus sacensību vai to posmu goda pjedestālus. Kā jau tu minēji, to gadu noslēdzu arī ar uzvaru. Veiksmīgās sezonas beigas deva lielāko motivāciju gatavoties 2017. gadam. Izvirzīju sev lielus mērķus tam, ka es varu sasniegt augstus rezultātus. To lielā mērā arī apliecināju šajā gadā, tiekot pie 13 UCI kategoriju velobraucienu vai to posmu goda pjedestāliem. Šogad vēl neizdevās uzvarēt, bet ticu, ka to paveikšu nākamajā gadā.

Vai Tu būtu gatavs iemainīt šogad izcīnītos 13 goda pjedestālus pret vienu uzvaru augstāka mēroga sacensībās?

Jā, noteikti. Ja man būtu tāda iespēja, šos daudzos goda pjedestālus iemainītu pret uzvaru HC kategorijas velobraucienā, kas notiek Eiropas valstīs.

Kāda ir galvenā atšķirība starp sacensībām Eiropā un Ķīnā?

Mans mērķis piedaloties sacensībās Ķīnā, viennozīmīgi ir rezultāts. Iespēja nopelnīt naudas balvas ir otršķirīgi. Šo sezonu Ķīnā noslēdzu ļoti veiksmīgi. Manus rezultātus pamanīja un novērtēja arī “One Pro cycling” vienība, kā arī citas komandas Eiropā. Sacensību līmeni Ķīnā uztur Eiropas profesionālās kontinentālās komandas. Ja sacensībās ar šo vienību klātbūtni tu spēj parādīt augstu rezultātu, palikt nepamanītam ir grūti. Ķīnas komandas Hainanas tūrē bija vien divas, pārējo skaitu sastādīja laba līmeņa Eiropas un Austrālijas vienības.

Kā gatavošanās šai sezonai atšķīrās no iepriekšējā gada?

Iepriekš es vairāk slinkoju. Pēc uzvaras Šanhajā es noticēju saviem spēkiem. Pilnībā koncentrējos uz treniņu darbu, ko plānoja mūsu treneris Toms Flaksis. Izdevās nesezonas periodā ielikt labu bāzi gan fiziski, gan uz velosipēda. To apliecina stabilie rezultāti šajā gadā. Lielākie akcenti starpsezonā bija uz garajiem velotreniņiem. Krājām vēl lielāku treniņā pavadīto stundu apjomu nekā iepriekš. Kļuvu arī daudz tievāks, kas palīdzēja sekmīgāk pārvarēt kāpumus. Hainanā citi braucēji brīnījās, kā es, sprinteris būdams, varu tikt pāri lielajiem kāpumiem, kur citi sprinteri jau sen kā atpalikuši.

Kādus mērķus sev izvirzīji pirms 2017. gada sezonas?

Aizvadot treniņus Spānijā “Rietumu banka – Rīga” sastāvā, komandas biedriem sacīju, ka mans mērķis ir desmit UCI sacensību vai to posmu goda pjedestāli. To izdevās paveikt jau pussezonā, kas vēlāk deva iespēju stažēties profesionālās kontinentālās komandas rindās. “Delko Marseille Provence KTM” sastāvā guvu iespēju sevi apliecināt jaunā līmenī, augsta mēroga sacensībās.

“Rietumu banka – Rīga” sastāvā šajās sezonā bijāt divi izteikti sprinteri – tu un Māris Bogdanovičs. Kā savstarpēji izdevās sadalīt lomas?

Mēs ar Māri esam labi draugi un lomu sadalē problēmas neradās. Viņam šī sezona neiesākās kā cerēts. Sezonas pirmajā daļā biju komandas līderis, bet laikā, kad paņēmu nelielu atelpas brīdi, sevi lieliski spēja apliecināt arī Māris. Galu galā arī viņam sezonas  otrajā pusē bija ļoti labi rezultāti. Gribu izcelt Māra ieguldījumu Eiropas čempionāta grupas braucienā, kur pēc tam, kad Andris Vosekalns saskārās ar tehnisku defektu, viņš mani vienatnē prata izvilkt līdz peletona priekšai.

Sezonas pirmajā daļā pirmo reizi ar augstvērtīgu rezultātu atzīmējies Azerbaidžānas tūrē, kur pirmajā posmā izcīnīji otro vietu. Kas iespiedies atmiņā no šī starta?

Līdz uzvari pietrūka pavisam nedaudz. Pēdējos metros spēju pietuvoties Igaunijas tobrīd vēl aktuālajam čempionam Mihkelam Raimam, tomēr apsteigt viņu nepaspēju. Lielisku darbu paveica visa “Rietumu banka – Rīga” komanda. Desmit kilometrus pirms finiša iekļuvu kritienā. Visa komanda apstājās, lai mani sagaidītu un pievilktu atpakaļ peletonā. Šis pjedestāls bija liels atspēriens tālākiem panākumiem.

Kas šajā gadā raksturoja “Rietumu banka – Rīga” komandu?

Mūs citas komandas apskauž par mūsu spēju būt vienotiem. Esam kā viena ģimene, kur viens par otru ceļamies un krītam. Katrs komandas braucējs zina savu darbu un neapvainojas, ja konkrētajās sacensībās nav izvirzīts kā līderis. Mēs kopā pratām izbaudīt pašas sacensības un panākt maksimālu rezultātu ar daudz ierobežotākiem resursiem nekā konkurenti. Neviens no maniem panākumiem nebūtu bijis iespējams bez komandas biedru spējai upurēties.

Šī gada Latvijas čempionāts ne tev, ne arī  komandai nepaliks atmiņā ar pašām labākajām emocijām, jo neizdevās izpildīt mērķi – gūt uzvaru. Kas pietrūka, lai to paveiktu?

Pieļāvām taktisku kļūdu. Tālākajos startos mācījāmies no šīs neveiksmes  un šādas kļūdas neatkārtojās. Reizēm ir nepieciešams kļūdīties, lai tālāk šādas lietas nepieļautu. Iespējams, bijām par daudz satraukušies, jo visi no mums gaidīja uzvaru. Es biju sākotnējais komandas līderis šajās sacensībās, tomēr sacensību gaita lika mainīt plānus. Strādāju komandas interesēs. Vienlaikus, man ir prieks, ka par čempionu kļuva Krists Neilands. Viņš godam nes čempiona kreklu pasaulē.

Kā nonāci pie iespējas stažēties “Delko Marseille Provence KTM” komandā?

Šeit jāsaka liels paldies Linardam Veidem, Romānam Vainšteinam,  Arvim Pizikam un Kristapam Osim. Viņi ieteica franču komandai, lai pārbauda manas spējas. Dotā iespēja, kā jau iepriekš teicu, ir vērtējama ar lielu plus zīmi. Galvenais iemesls stažēties Marseļas vienībā bija augstvērtīgais sacensību kalendārs kopā ar pasaules tūres komandām. Lielākās sacensības, kur šogad startēju Marseļas sastāvā bija “Paris – Tours”. Tā bija neizmērojama pieredze. Šajās sacensībās jutos lieliski, biju konkurētspējīgs. Līdz galam sevi apliecināt neizdevās lēni caurdurtās velosipēda riepas dēļ.

Pastāsti par adaptāciju Marseļas komandā…

Pirmais iespaids – liels kosmoss. Ieejot pie Kristapa Oša mehāniķa darbnīcā mani pārsteidza neredzēti daudz labu velosipēdu un rezerves daļu. Uzreiz tiku pie komandas oficiālajām drēbēm, čemodāna un cita ekipējuma. Atceros pirmās sacensības, kur pirmo reizi braucu lielajā komandas autobusā. Man kā sportistam bija jādomā tikai par savu startu. Pārējais tika nodrošināts ļoti augstā līmenī. Interesanti, ka saņēmu aizrādījumu no komandas pārstāvja par to, ka no istabas lejā nonesu savu netīrās veļas maisu. Saņēmu norādi tā vairs nedarīt. Tas ir komandas apkalpes uzdevums. Man bija jādomā tikai par savu startu. Pirmajās sacensībās man nācās piedzīvot kritienu, kā rezultātā stipri tika bojāts mans velosipēds. Nākamajā dienā saņēmu identisku jaunu šosejas riteni.

Kādus padomus tev deva Kristaps Osis un Gatis Smukulis?

Gatis man deva ļoti lielu palīdzību, daloties ar savu pieredzi. Kristaps tikmēr palīdzēja ar iejušanos komandā. Ja man vienam būtu jābrauc uz šo komandu, iejušanās būtu daudz smagāka, jo es neprotu franču valodu, savukārt vietējie braucēji nelabprāt runā angliski.

Kādi bija Gata galvenie padomi tev?

Viņš uzņēmās man kā tēva lomu. Gatis mudināja braukt uz savu rezultātu, iedrošinot un sakot, ka esmu stiprākais. Gatis ir liela autoritāte Marseļas komandā. Viņu respektē visi. Ja reiz viņš ko saka, tad tam tā ir jābūt. Viņam liels bonuss ir arī spēja ļoti labā līmenī runāt franču valodā.

Pirmais starts Marseļas sastāvā tev bija Francijā notiekošais daudzdienu velobrauciens “Tour du Poitou Charentes”, kur divas reizes iekļuvi TOP 15 skaitā. Kā atceries šīs sacensības?

Šīs bija 1. kategorijas sacensības, kurās startēja arī pasaules tūres komandas. Tostarp varenais “Sky” ar itāļu sprinta zvaigzni Eliu Viviani priekšgalā. Šīs bija sacensības, kur vēl pirms finiša spurta, ātrums pa taisnu ceļa posmu sasniedz 75 kilometrus stundā. Domāju kā vēl sprintu noraut. Šajā velobraucienā biju izvirzīts kā komandas līderis, tomēr neviens no komandas, izņemot Gati un igauni Martinu Lāsu man nepalīdzēja. Nācās cīnīties divatā. Gatis vēl atlaba pēc traumas un viņa iespējas bija visai ierobežotas. Labāko rezultātos parādīju paugurainajās distancēs, tomēr pietrūka komandas atbalsta un kopējā gara. Pirmā reize, kad sajutu, ka arī Marseļā komandas biedri strādā viena mērķa labā bija Hainanā, kad man bija izredzes cīnīties par uzvaru kopvērtējumā. Arvis Piziks norādīja, ka nevar braukt haotiski un nepalīdzēt komandas līderim.

Iepriekš tevi vairāk zinājām kā klasisku sprinteris, tomēr šajā gadā pierādīji kā universālu braucēju. Kādas tev pašam reljefa ziņā bija parocīgākās trases?

Arī junioros es biju gana daudzpusīgs. Tomēr vēlāk, kad paša svars bija lielāks, spēju uzlabot savu sprintu. Kā jau minēju, pirms šīs sezonas ievērojami samazināju savu svaru, kas ļāva labāk pārvarēt kalnus. Tas lieliski parādījās Hainanas tūres smagākajā etapā, kur spēju pārbraukt labāko vidū smagāko kāpumu. Šogad labākos rezultātus esmu guvis etapos, kuros tomēr ir bijuši kāpumi, kas nogurdinājuši klasiskos sprinterus.

Kas vislabāk ir palicis atmiņā no šīs sezonas sprinta finišiem?

Šeit vislabāk atceros “Tour du Poitou Charentes” velobraucienu, kur vienā no etapiem beigās uz finišu vedu savu komandas biedru Bendžaminu Žirū. Atceros, ka braucu un cīnījos par pozīciju plecu pie pleca ar Viviani un citām lielajām riteņbraukšanas zvaigznēm. Viņu vidū bija arī Nasers Buanī, kurš ir slavens ar savu kaušanos pirms sprinta finišiem. Arī man ar viņu sanāca saķerties šajās sacensībās distances laikā. Saņēmu sitienu no viņa pa sava velosipēda stūri, pēc tam, kad centos ielīst pozīcijā, kuru viņš bija plānojis sev. Tas viss man deva lieliska pieredzi. Mazāka mēroga sacensībās man notikumus paredzēt ir vieglāk un tas atvieglo cīņu par uzvaru.

Šī gada Eiropas čempionātā, kas notika Dānijā, tu izcīnīji 13. vietu. Vai šajās sacensībās spēji parādīt visu uz ko tobrīd biji spējīgs?

Mēs bijām maza, bet ļoti saliedēta komanda. Elites grupas braucienā startēju es, Māris Bogdanovičs un Andris Vosekalns. Viens otru lieliski jutām sacensību laikā. Zināju katru Vosekalna un Bogdanoviča darbību. Mūsu plānus lielā mērā izjauca Andra velosipēda tehniskais defekts nepiemērotā brīdī, kaut arī mums trijatā esot pret valstīm ar deviņiem sportistiem izredzes tik un tā bija stipri ierobežotas. Mēs ar Māri turpinājām cīnīties. Pēdējos četros kilometros bija pat pieci nopietni kritieni. Sākoties pēdējiem trim kilometriem, Māris mani bija nogādājis līdz grupas priekšā. Viņš sacīja, lai tālāk cīnos pats, jo bija atdevis visu no sevis ko varēja. To, ko Māris paveica viens, lielajās komandās parasti dara trīs sportisti. Tālāk pats ieslēdzu galvu un elkoņus un turpināju cīņu par pozīciju. Diemžēl pēdējā kritienā, kas bija 200 metrus pirms finiša, biju spiests ļoti samazināt ātrumu, kas lika zaudēt arī pozīcijas. 13. vieta nav slikta, tomēr varēju būt arī augstāk.

Vai pirms Hainanas tūres tev bija skaidrība par to, kuru komandu pārstāvēsi 2018. gadā?

Nē, pirms tam nebija nekādu konkrētu variantu. Es Ķīnā biju ļoti motivēts sevi apliecināt. Iespējams, tā vēlme turpināt karjeru arī bija galvenā motivācija kādēļ es spēju pievarēt šo lielo kalnu Hainanā. Pēc šīm sacensībām arī parādījās vairāki varianti, kur turpināt karjeru. Vairāku komandu menedžeri nāca un piedāvāja līgumus, jo viņus iespaidoja tas, ka es, būdams sprinteris, spēju labi pievarēt 12 kilometru garu kāpumu. Parādījās iespējas Vācijas, Beļģijas un Nīderlandes kontinentālajās komandās. Ne tikai man, bet arī komandas biedriem un apkalpei bija pārsteigums, ka “Delko Marseille Provence KTM” vadība man nepiedāvāja sadarbību uz nākamo sezonu. Kā atklāja komandas vadītājs, tad līgumu ar mani nenoslēdza budžeta trūkuma dēļ.

Vai juti, ka varēji arī uzvarēt Hainanas tūres kalnu etapu?

Jā, pavisam noteikti. Es biju vienīgais sprinteris, kurš pārbrauca šo kāpumu. Diemžēl, bet komandas biedri nespēja vai nevēlējās man palīdzēt likvidēt atrāvienu. Arī posmā, kur paliku trešais biju nieka divu centimetru attālumā no uzvaras. Pretvējā Mārtiņa Pluto komandas biedrs spēja izlīst no manis veidotā aizvēja un uzvarēt. Noslēdzošajā posmā ieguvu otro vietu. Šeit uzvarēt liedza tas, ka laicīgi netika likvidēts solo atrāviens.

Kādas palika kopējās sajūtas pēc Hainanas tūres?

Bija prieks par paveikto, bet reizē arī žēl, ka neizdevās uzvarēt. Patīkamu pārsteigumu radīja, ka mani rezultāti spēja radīt pastiprinātu interesi Latvijā gan riteņbraukšanas sabiedrības, gan arī mediju vidū. Prieks, ka arī šādā veidā novērtēti pūliņi, kas pavadīti sevi nežēlojot šosejas riteņbraukšanā. Riteņbraukšanas sports pēdējos gadus kopumā kļuvis populārāks. Cerams, ka tas palīdzēs atrast arī jaunus talantus.

Kā nonāci pie kontakta ar vienu no Lielbritānijas labākajām komandām – “One Pro cycling”?

Liels pienesums tam bija Toma Skujiņa ieraksts sociālajos tīklos par to, kā tas ir iespējams, ka sportists, kurš izcīnījis 13 UCI sacensību goda pjedestālus var būt bez komandas uz nākamo sezonu. Tika izveidota kampaņa sociālajā vidē, ko pamanīja “One Pro cycling” komanda, kas drīz vien atsūtīja sadarbības piedāvājumu. Biju patiesi priecīgs, jo šī vienība ir viena no labākajām kontinentālajām komandām pasaulē. Esmu apmierināts ar komandas filozofiju, personālu un arī sacensību kalendāru. Liekas, ka “One Pro cycling” ir draudzīga un vienota vienība.

Kādi būs galvenie akcenti nākamā gada sacensību kalendārā?

Gada galvenās komandas sacensības būs britu un Jorkšīras tūres. Tāpat arī Velsas klasika. Komandai paredzēti starti HC un 1. kategorijas sacensībās arī Beļģijā, Francijā, Nīderlandē, Vācijā, Polijā un citviet. Sacensību kalendārs nebūs ne gramu sliktāks kā Marseļas vienībā. 2019. gada sezonā “One Pro cycling” arī plāno atgūt profesionālo kontinentālo licenci. Viens no faktoriem viņu izvēlē bija tas, ka es, būdams sprinteris, varu labi pārvarēt arī kalnus.

Kādi ir tavi šī brīža tuvākie plāni?

Ir starpsezonas periods. Nedaudz atpūšos un jau pamazām sāku gatavoties jaunajai sezonai. Apmeklēju vairākus radio un TV raidījumus. Varu nedaudz uzkrāt taukus, lai vēlāk atsāktu pareizu diētu. Turpinu sadarbību ar treneri Tomu Flaksi un arī Romānu Vainšteinu. Ceru, ka kopā strādājot, rezultāti būs vēl labāki nekā šajā gadā. Nākamgad ļoti gribētu arī uzvarēt.

Kur būs tava lokācijas vieta nākamās sezonas laikā?

Dzīvošu Spānijas pilsētā Žironā, kur jau šobrīd dzīvo Krists Neilands un Toms Skujiņš. Šajā pilsētā nobāzējušies ļoti daudz profesionāļu. Šeit ir lieliskas treniņiespējas. Gan kalni, gan izteiktāks līdzenums.

Kādi ir tavi motivācijas vārdi Latvijas jaunajiem riteņbraucējiem par to, ka puisis no mazpilsētas var tikt pie līguma ar laba līmeņa komandu?

Pirmais ieteikums, mazāk laika pavadīt sēžot pie datoriem. Aicinu trenēties riteņbraukšanā no visas sirds. Arī es agrāk nebiju tik stabils. Reizēm izlaidu treniņus, tomēr smags darbs treniņos pavisam noteikti ar laiku atmaksāsies. Riteņbraukšana ir smags, bet reizē arī jautrs sporta veids. Tā ir iespēja aplūkot pasauli, gūt jaunu pieredzi. Noteikti iesaku, ja ir tāda iespēja, doties uz Murjāņu sporta ģimnāziju. Tur iespējams aizvadīt divus treniņus dienā, kam pa vidu ir mācības. Māris pierādīja, ka var arī vienatnē trenējoties izsisties. Šeit jāsaka lielu paldies Laurim Špileram, kurš deva viņam iespēju.

Cik kilometrus šajā sezonā esi nobraucis?

Kopumā esmu nobraucis 28 000 kilometrus, kas ir mans sezonu rekords.

Padalies ar atziņām par šo gadu kopumā?

Tas noteikti ir bijis pozitīvām emocijām bagāts. Tik daudz goda pjedestālu man karjeras laikā nav bijuši. Vienlaikus, es apzinos, ka to nebūtu paveicis bez saviem lieliskajiem komandas biedriem  no “Rietumu banka -  Rīga”. Ļoti ceru, ka katram, kurš šogad bija komandas sastāvā, būs iespēja sevi parādīt kādā laba līmeņa vienībā. Noteikti arī es palīdzēšu latviešiem tikt iekļautiem UCI līmeņa komandu sastāvos, ja būs tāda iespēja. Līdzīgi kā Toms Skujiņš palīdzēja man. Arī Andžs Flaksis, Oļegs Meļehs, Kalvis Eisaks, Raivis Belohvoščiks, Arvis Piziks, Gatis Smukulis centās man palīdzēt komandas atrašanā. Neesam tik daudz, lai viens otram nepalīdzētu.

Kā tu atceries pavadītās piecas sezonas “Rietumu banka – Rīga” komandā?

Tikai pozitīvas atmiņas. Tā bija ģimene, lielisks mikroklimats un lieliski komandas biedri. Viens otru varējām paredzēt. Protams, neiztika bez strīdiem, bet tas jebkurā kolektīvā ir normāli. Arī strīdu situācijas palīdzēja mums būt vēl saliedētākiem. Patiesi žēl, ka pēc sezonas, kurā tika gūti tik daudz panākumu, komandai ir jāver savas durvis ciet. Vajadzēja tikai augt un augt. Noteikti gribu pateikties savai pirmajai trenerei Dobeles sporta skolā Tamārai Bumbierei un trenerim Dainim Ritumam, kuri mani ievirzīja šajā aizraujošajā sporta veidā. Tāpat liels paldies Jānim Veidem, kurš ar mani strādāja Murjāņu sporta ģimnāzijā. Aicinu jaunos sportistus novērtēt Jāņa zināšanas un pieredzi.

Atbalstītāji

monum logo
smscredit
zzk logo1
izm1
 lsfp
 lok
valstssportam
 

Sadarbības partneri

nutrend"
dtglogo 200
EveloStore logo png3
xsportsalfa
Compensa VIG Logo hires
 lvm

Starptautiskās organizācijas

 uec
 ucinew