Sidebar

10869852 966205860075678 2456690278094253277 oLatvijas Riteņbraukšanas federācija aicina ikvienu riteņbraukšanas cilvēku un sporta entuziastu izlasīt stāstu un interviju par izcilo Latvijas šosejas riteņbraucēju Emīliju Sonku. Pirmajā daļā aicinām lasīt stāstu par mūsu šosejas riteņbraucēju – pasaules čempioni. Tikmēr otrajā daļā piedāvāsim interviju ar mūsu varoni – Emīliju Sonku.

 

 

 

 

1.daļa - Bērnība

Emīlija Putniņa ir dzimusi 1939. gadā Kuldīgā. Tomēr sevi vienmēr ir dēvējusi par alsundznieci. Emīlijas vecāki – Anna un Jāzeps Putniņi – bija cilvēki ar ļoti lielām darba spējām. Abi būvēja māju, turēja lopus un veica zemes darbus. “Pirms manis bija jau māsa, bet es piedzimu novembrī. Tēvs ielika savu sievu kulbā un veda uz slimnīcu Kuldīgā. Kad man bija tikai trīs dienas, atkal ar zirdziņu, ieliktu kulbā, mūs ar mammu tēvs veda atpakaļ uz 28 kilometru attālajām mājām Alsungas pusē. Gaidīja puiku, bet sagaidīja mani” Drīz vien arī tika pabeigta kolosāla māja, ko uzcēla Emīlijas vecāki.

 

“Manu tēvu nepaņēma ne pirmajā, ne otrajā karā, bet 1946. gadā viņš tika aizvests uz darba nometni. Tā pat nebija izsūtīšana, bet visi pagasta spēcīgākie vīri tika paņemti uz aizvesti strādāt uz tālajiem ziemeļiem. Tas notika vasarā. Darbs bija šeit šausmīgs. Ēst nedeva, lika būvēt dzelzceļu. Viņus ēda nost knišļi. Cauru ziemu, kad ārā bija pat – 40 grādi, viņi tika atstāti pliki. Uzbruka žurkas. Strādnieki negulēja uz maiņām, lai pasargātu sevi un pārējos no žurku nokošanas. Tie, kuri bija sīksti, tie izdzīvoja. Mans tēvs bija tāds. Tēvam un vēl trijiem no Alsungas izdevās izdzīvot. Atbraucot mājās, viņš ar savu garumu 1 metrs un 90 centimetri svēra 46 kilogramus. Man toreiz bija septiņi gadi. 1947. gadā mums visu atņēma kolhozs. Atstāja tikai vienu gotiņu, vienu cūciņu un vienu aitiņu…”

 

“Abas ar māsu uzsākām mācības Alsungas skolā. Katru dienu pievarējām piecus kilometrus uz vienu pusi un tik pat daudz atpakaļ. Dūša mums bija liela. Nedaudz vēlāk onkulis man nopirka riteni, lai būtu vieglāk braukt uz skolu. Man iepatikās tā braukāšana un drīz vien arī tiku aicināta piedalīties sacensībās. 1955. gadā Alsungas patērētāju biedrības komandas sastāvā ļoti veiksmīgi nostartēju sacensībās Valmierā. Vēlāk mani piesaistīja Kuldīgas sporta skola. Deva man kaut kādus treniņu plānus. Kādi gan treniņu plāni… Ar savu parasto velosipēdu es nevarēju izbraukt pa tām putekļainajām taciņām. Vēlāk sporta skola man iedeva nopietnāku riteni. Pirmais treneris bija Laimonis Legzdiņš, ar kuru es varēju aprunāties par to, kā tad gatavoties tām sacensībām. Pavisam drīz tiku paņemta “Vārpas” izlasē. Ar Kuldīgas sporta skolu biju saistīta līdz 1959. Tad jau arī iestājos arī Kooperatīvajā tehnikumā.

 

Bija laiks, kad kolhozos sāka ņemt nost pases, lai cilvēki neklīstu projām. Arī māsai atņēma. Vecāki man sacīja, ja man ir interesanti un es to vēlos, lai braucu pasaulē. Tā arī aizbraucu. Sāku “Vārpā”. Pēc Tam jau biju Rīgā, kur mani, pēc veiksmīgi aizvadīta PSRS čempionāta nopirka “Dinamo”… Par tālāko intervijā Latvijas Riteņbraukšanas federācijai stāsta pati Emīlija. Interviju lasi rīt.