Sidebar

10830586 966205793409018 706526605269234794 oLatvijas Riteņbraukšanas federācija aicina ikvienu riteņbraukšanas cilvēku un sporta entuziastu izlasīt interviju par izcilo Latvijas šosejas riteņbraucēju Emīliju Sonku. Tajā viņa stāsta par savu ceļu līdz pasaules čempionātam, liktenīgajām sacensībām, PSRS izlases attieksmi un daudzām citām interesantām lietām. 

 

2. daļa:

 

Kā uz Latviešiem skatījās PSRS sporta vadība?

Kopumā skatījās uz mums pozitīvi, vienīgi līdzi vilkās tā aste no vēstures. Citreiz bija gadījums, ka baltieši tika sūtīti pat prom no lidostas pirms izlidošanas uz starptautiskajām sacensībām. Vienmēr stāvēja kāds rezervists, kurš varēja jebkurā brīdī mūs aizstāt. Bija brīži, kad baltieši tika nospiesti. Jutāmies atšķirīgi.

 

Cik populāra Latvijā bija sieviešu riteņbraukšana jūsu karjeras pirmajā pusē?

Es domāju, ka bija diezgan daudz sacensības un arī daudz dalībnieces. Uz starta bija ap 100 sievietēm. Tajā laikā Latviešu meitenes ar ļoti labiem panākumiem startēja PSRS izlasē. Jāpiemin Maidze Vimbāre, Zoja Matafonova un Māra Japiņa. Līmenis kopumā bija visai augsts. Tā notika arī, kad es iekļāvos elites grupā. Ap desmit sievietēm pretendēja uz sporta meistara nosaukumu.

 

Kuri bija vadošie riteņbraukšanas centri Latvijā sieviešu riteņbraukšanā?

Pārstāvēta bija visa Latvija, sākot no Kurzemes, beidzot ar Latgali.

 

Kā bija ar skatītājiem, kad bijāt jaunietes un juniories vecumā?

Vai tad šosejas riteņbraukšanu kāds Latvijā skatījies? Trekā bija daudz līdzjutēju. Atceros, ka 1964. gadā Senču sila trekā bija sacensības ar gana daudz skatītājiem. Tāpat arī Zelta lentas sacensībās “Marsa” velotrekā nāca daudz cilvēku. Arī es daudz laika pavadīju trekā, bet vairāk nācās startēt lielajās sacensībās ārpus Latvijas. Arī tur mūs atbalstīja ļoti labi.

 

Kurā mirklī sapratāt, ka riteņbraukšana būs tā, ko darīsiet profesionālā līmenī?

Kāds profesionālais līmenis? Mums tas neko nenodrošināja... Pašas adījām, lai būtu ko vilkt mugurā. Gaļina piegrieza drēbi, lai mēs izskatītos pēc normāliem cilvēkiem. Nopirkt neko nevarēja tajā laikā. Ar riteņbraukšanu nopelnīt neko nevarēja, bija tikai izdevumi. Pirmais bija tas, ka 1962. gadā es izcīnīju ceturto vietu PSRS čempionātā individuālajā braucienā. Tas man bija liels pārsteigums. Mani tur noskatīja “Dinamo” un vēlāk arī pārpirka. Pārstāvot jau “Dinamo”, mana alga bija 90 rubļi. “Vārpā” saņēmu 36 rubļus. Tas bija trīs reiz vairāk, bet neko nopirkt un paēst tāpat nevarēja. Paēst nebija iespēja, jo nekā nebija ko nopirkt. 1963. gadā aizgāju trenēties pie Harija Japiņa. Mums šeit izveidojās ļoti laba kompānija. Manai paņēma arī uz treka riteņbraukšanu, kas arī šosejniekiem ir ļoti vērtīgi. Pirmkārt jau var iemācīties savādāk braukt un arī attīstīt citus ātrumus. Tā arī mani mētāja no viena veida uz otru. Šajā pat gadā es startēju PSRS tautas spartakiādē trekā komandu braucienā. Trūka braucēju. Ar prasmēm bija kā bija, tomēr spēcīga es biju. Vēlāk tiku iekļauta PSRS izlases sastāvā šosejas riteņbraukšanā. Treneris bija igaunis Reins Kirsipū (Jana Kirsipū tēvs). Viņu atceros kā lielisku cilvēku un treneri. Mums sākās pamatīgi treniņi. Nācās meklēt lielu motivāciju. Nebijām sākotnēji gatavi tik liela apjoma darbam. Kopā trenējāmies arī ar junioriem, kas, manuprāt, bija ļoti labi. Jātrenējas kopā ar spēcīgākiem nevis jāvārās savā sulā. Latvijā es nemaz praktiski nebiju. Viss laiks pagāja “Dinamo” sistēmā. Pavasara nometnes parasti notika Sočos. Vidusāzijā krājām kilometrus pie kalna kazām (smaida…). Treniņi tika aizvadīti arī Kišiņevā, kur uzsvars jau tika likts uz ātrumu. 1964. gadā ļoti veiksmīgi nostartējām PSRS čempionātā. Pēc tam mūs divas paņēma izlasē. Otra sportiste vēlāk neizgāja dokumentu pārbaudi, ko toreiz ļoti stingri skatījās. Viņa bija igauniete un uz baltiešiem, kā jau sacīju, skatījās savādāk.

 

Kuras bija jūsu spēcīgākās īpašības riteņbraukšanā?

Es kopumā biju spēcīga un ātra. Vairāk biju klusētāja, bet darītāja. Konkurentes nevarēja mani atkost, jo nezināja, kurā brīdī, ko es darīšu. PSRS čempionātos grupas braucienos mums nemaz nebija, kur tik daudz taktiskos variantus izspēlēt. Pateicoties treneriem, arī sacensības aizvadījām kopā ar junioriem. Bija jāatrod sava grupiņa un tajā jābrauc. Uz starptautiskajām sacensībām mēs nekur nebraucām. Nebija inventāra un apģērba. Mēs izskatījāmies pēc pēdējiem diedelniekiem. Arī velosipēdi nebija konkurētspējīgi pasaules līmenī.

 

Kad tikāt pie pirmā konkurētspējīgā divriteņa?

Pirms braucu uz pasaules čempionātu, man tika iedota iespēja iegādāties jaunu divriteni. Tas toreiz maksāja 130 rubļi. Bija jāatrod pašiem nauda. Kreklu un bikses mums deva noliktavā. Nācās vilkt, tādu kāds bija. Paši pāršuvām kreklus un bikses, lai pasaules čempionātā izskatītos pēc cilvēkiem. Tāpat uz mums nāca un skatījās ar lielām acīm. Pasaules čempionāts sievietēm norisinājās no 1958. gada. Pirms manis pasaules čempionātos startēja Maidze Vimbāre un Zoja Matafonova. Atceros, ka pirms braukšanas uz Franciju, trenējos kopā arī ar vīriešiem, pievēršot lielu uzmanību tieši nobraucieniem. Tas man arī lielā mērā sekmēja uzvaru. Pasaules čempionātā lija lietus un bija lieli serpentīna veida nobraucieni Monblāna pakājē.

 

Vai pirms pasaules čempionāta bijā startējusi kādās starptautiskās sacensībās ārpus Padomju Savienības?

Nē, nebiju. Visas sacensības bija tikai PSRS teritorijā. Tas man bija pirmais izbrauciens ārpus.

 

Pastāstiet vairāk par 1964. gada pasaules čempionātu Francijā…

Sacensības notika piecos apļos. Viena apļa garums - 17,5 kilometri. Viss notika vienas nogāzēs apkārtnē. Katrā aplī bija viens ļoti nopietns kāpums un tik pat garš nobrauciens. Nedaudz, protams, arī taisnie posmi. Starts un finišs kalna lejā. Daudz ko noteica tas, kā var uzbraukt kalnā augša. Tomēr, bez tā vajadzēja pareizi un ātri tikt serpentīna lejā. Atceros man kreisajā pusē bija kritiens. Iespējams situācija būtu savādāka, ja 400 metrus pirms finiša nebūtu bijuši šie kritieni. Lietus lija, dubļi pa gaisu. Sievietes ir sievietes. Bija teicieni: “Ou”, “Ai” un tamlīdzīgi (smaida…) Man bija zināmas galvenās konkurentes. Viņas pārstāvēja Franciju, Vāciju, Nīderlandi, Lielbritāniju. Toreiz nebija tik spēcīgu braucēju no Jaunzēlandes un Austrālijas. Startēja arī Vjetnamas sportistes, kuras izmantoja Harkovas velosipēdus.

 

Cik lielu distanci pirms finiša bija skaidrs, ka izdosies izcīnīt čempiones titulu?

To nevarēja zināt līdz pat finišam. Situācija bija tāda pati, kā sacījis Romāns Vainšteins. Tev jābūt morāli gatavam izmantot savu izdevību. To paredzēt iepriekš nebija iespējams. Sākotnēji mans uzdevums, esot debitantei, bija palīdzēt citai komandas biedrenei. Tomēr nebija situācijas īpaši, kur to darīt. Otrā gan finišēja Krievijas sportiste. Bet turpat bija arī citas konkurentes. Tas viss notika automātiski, tikai es biju nedaudz priekšā. Es biju morāli brīvāka nekā konkurentes, jo uz Franciju devos ar pozitīvām emocijām. Uz manis nebija spiediens. PSRS izlase par manu panākumu gan nebija sevišķi priecīga. Viņi pieņēma to kā faktu. Es biju latviete nevis maskaviete…

 

Kā jūs sagaidīja pēc pasaules čempionāta Latvijā?

Man uzreiz pēc pasaules čempionāta nācās doties uz treka sacensībām PSRS kausā. Tur pirmo reizi iepazinos ar sešus gadus jaunāko Baibu Cauni. Mēs startējām kā Latvijas izlase šajās sacensībās. Latvijā ierados pēc kādām divām nedēļām. Atbraucu ar vilcienu no Maskavas. Mani sagaidīja ļoti skaisti. Priekšā stāvēja Volga, arī daudz ziedu tika dāvāti. Cilvēki bija ļoti daudz, jutos pagodināta.

 

Kā mainījās jūsu karjera pēc pasaules čempiones titula izcīnīšanas?

Gatavojos tāpat kā pirms pasaules čempionāta. Nākamajā gadā čempionāts notika Spānijā. Pirms tam mums tika rīkota nometne pie Isikula ezera augstkalnes apstākļos. Bijām ļoti gatavas. Tomēr man ne visai patika trase. Tāpat mani arī tik ļoti vaktēja konkurentes, ka es ne soli nevarēju no viņām aizbēgt. Tas ir līdzīgi kā citiem čempioniem. Pēc uzvaras izcīnīšanas, nākamajā gadā sekoja liela neveiksme. Kritieni, plīsumi un citas neražas. 1965. gadā bijām trešās komandu braucienā. Varēja būt vairāk medaļas.

 

Cik PSRS čempiones titulus izcīnījāt pēc 1964. gada?

1968. gadā es ieguvu zelta medaļu individuālajā braucienā. Arī komandu braucienā labi startējām. Šeit bija gan bronza, gan sudrabs. Pasaules čempionātā šosejas riteņbraukšanā es startēju vēl vairākas reizes. Tika iegūtas - sestā, astotā un desmitā vieta. Augstāk neizdevās tikt dažādu apstākļu dēļ. Piemēram, Nirnbergā esošajā auto un moto trasē notiekošajā pasaules čempionātā visas brauca pa vienai. Tur bija līdzīgi kā trekā, ja pārstāj mīt, tad esi gar zemi. Man ļoti patika startēt grupas braucienos, arī komandu braucienos. Šosejā un arī trekā ļoti liela loma ir intuīcijai, kā rīkoties svarīgās situācijās. To neviens treneris priekšā nepateiks. Pēdējais starts ar Latvijas izlasi man bija PSRS čempionātā.

 

Kuras no Latvijā toreiz notiekošajām sacensībām atceraties vislabāk?

Arī pēc čempiones titula izcīnīšanas Latvijā es biju visai mazu laiku. Atrados citās vietās. Man ir samērā maz Latvijas čempionātu medaļas, jo vienkārši šeit nestartēju. Biju vai nu kādā “Dinamo” nometnē, vai arī trekā. Protams, arī sacensības.

 

Kā noslēdzās jūsu sportiskā karjera?

Manas pēdējās sacensības šosejas riteņbraukšanā bija 1970. gada PSRS čempionātā, kad kopā ar Latvijas izlasi, izcīnījām bronzas medaļas. Pēc šīm sacensībām pārdevu savu riteni un sacīju, ka vairs nebraukšu. Vienreiz punkts bija jāpieliek. Es, protams, varēju vēl turpināt un iegūt kādu sudraba vai bronzas medaļu. Tomēr mani tas viss vairāk nesaistīja tā, nebija emociju. Beidzu sportot, un vajadzēja iet strādāt kaut kur. Algu neviens vairs nemaksāja. Dzīvi nācās sākt no nulles. Mana pirmā darba vieta pēc karjeras beigšanas bija Iļģuciema bērnudārzā, kur strādāju par saimniecības vadītāju. Šajā Rīgas rajonā jau dzīvoju 44 gadus.

 

Kuri bija jūsu hobiji pēc karjeras beigām?

Viens no galvenajiem noteikti ir makšķerēšana. Esmu noķērusi deviņus kilogramus smagu līdaku (smaida..). Tāpat arī palieli brekši un karpas ir izvilkti. Mans otrais vīrs bija fizkultūras skolotājs. Vasaras viņam bija brīvākas un varējām doties makšķerēt. Tieši viņš mani piesaistīja makšķerēšanai. Tās emocijas, kad izdodas tikt pie zivs ir ļoti labas. Tāpat svarīgi ir izdomāt, kā viņas apmānīt.

 

Vēlākajos gados bijāt arī riteņbraukšanas trenere…

Tam ir daļēja taisnība. Es strādāju “Dinamo” sistēmā, bet vairāk biju organizatore nevis trenere. Manā pārziņā bija metodika. “Dinamo” organizācija bija ļoti spēcīga. Protams, gadījās arī kritumi. Kad es sāku strādāt šeit, nāca jaunā paaudze. Jāpiemin trekists Dzintars Lācis, kurš kļuva par pasaules čempionu komandu braucienā. Viņam arī ir bronzas medaļa. Dzintars par mani bija vienu gadu jaunāks. Mēs visi esam lauku cilvēki – es, Dzintars Lācis, Ringolds Kalnenieks, Baiba Morzika – Caune. Rīgā nav tā pārtika, no kuras rastos nepieciešamais rūdījums.

 

Kā jūs skatāties šobrīd uz Latvijas riteņbraukšanu?

Es skatos pozitīvi. Viss ir labu domu priekš izaugsmes. Es esmu pārliecināta, ka Latvijā sieviešu riteņbraukšana arī atgriezīsies augstākā līmenī. Meitenēm nepieciešama palīdzība, lai tiktu augstāk. Es savā jaunībā, kā jau sacīju, daudz braucu kopā ar puišiem. Piemēram Endija Rutule ir ļoti perspektīva meitene. Viņai jārada apstākļi un inventārs, lai varētu piedalīties. Man ļoti žēl, ka latviešiem bija jādzīvo aiz PSRS aizkara. Tajā laikā arī sievietēm bija iespēja startēt “Tour de France” daudzdienu velobraucienos. Man un arī Baibai Caunei šajās sacensībās būtu bijis ko darīt. Tad nebūtu jādzīvo ar mazu pensiju bloku mājā… Būtu bijušas labākas iespējas nopelnīt. Eksistēja PSRS un pārējā pasaule. 1989. gadā, laikā kad notika akcija “Baltijas ceļš”, es biju miera stafetē, kas notika Parīzē. Mani izsauca uz šo pasākumu un skaisti saģērba. Bez manis šeit bija vēl 11 PSRS nopelniem bagāto sporta meistaru. Par mums ļoti rūpējās, varējām izbraukt Austrumu un Rietumu mūri gan no vienas, gan otras puses. Parīzē mēs gan skrējām, gan piketējām, devāmies uz ķīmiskajām bāzēm un darījām daudz citas lietas. Man toreiz bija 50 gadu dzimšanas diena. Pieņēmu to kā dāvanu sev. Atgriežoties no tās dzīves uz Maskavu, tas bija šausmīgi. Vairs nevienam nebijām vajadzīgi. Pēc vakariņām visi izklīdām…

 

Kā tolaik bija ar valodām?

Pamatvaloda saziņai bija krievu. Mūs vaktēja, lai nerunātu angļu, vai vācu valodās. Arī pēc pasaules čempiones titula izcīnīšanas man nebija jāsniedz intervijas angļu valodā, jo mani izolēja no tā visa PSRS komandas vadība.

 

Pagājušajā sezonā pati klātienē apmeklējāt “Baltais Cerību” kausu savā dzimtajā Alsungā. Kā patika šīs sacensības?

Man patika. Vēlos pateikt lielu paldies riteņbraukšanas federācijai par to, ka šādas sacensības notiek Alsungā, neskatoties, ka tas tomēr atrodas ļoti tālu. Viss tika labi noorganizēts. Man bija liels prieks par to, ka mani īpaši sveica un godināja. Interesanti arī pavērot jaunos puišus un meitenes kritērija braucienā.

 

Kuriem no mūsu vadošajiem riteņbraucējiem visvairāk sanāk pasekot līdzi?

Pasekoju… Skatos, kā sokas Tomam Skujiņam, Aleksejam Saramotinam, Gatim Smukulim. Tāpat ļoti interesējos par mūsu dāmām – īpaši Endiju Rutuli…