Sidebar

Latvijas sportā pēc valsts neatkarības atjaunošanas ir daudzi izcili sasniegumi, bet vienu no tiem droši var ierindot "sporta brīnumu" plauktā – tieši pirms 15 gadiem par pasaules čempionu riteņbraukšanā grupas braucienā kļuva Romāns Vainšteins. (Izmantota Delfi.lv informācija).
 
2000. gadā pasaules čempionāts riteņbraukšanā tikai nepilnu mēnesi pēc Sidnejas olimpiskajām spēlēm risinājās Francijā, mazā ciematiņā Pluē. Grupas braucienā Latviju pārstāvēja Vainšteins, kurš pirms tam izlēma nestartēt Sidnejā, kā arī Raivis Belohvoščiks un Arvis Piziks. Vainšteins vienīgais no Latvijas sportistiem finišēja un finišēja lepni ar apceltām rokām.
 

"Zināju, ka nestartēšu Sidnejā, jo tur man nebija parocīga trase un apstākļi. Nepaspētu aklimatizēties, tad vajadzētu atkal aklimatizēties Eiropai, nepaspētu atgūties līdz pasaules čempionātam. Bija arī risks satraumēties, tad vispār paliktu tukšām rokām gan Sidnejā, gan pasaules čempionātā," savu zelta sezonu ekskluzīvi sarunā ar portālu "Delfi" atceras Vainšteins, kurš tagad dzīvo Itālijā.

2000. gada 15. oktobrī pēc iepriekšējā dienā uznākušās lietusgāzes pasaules čempionāta trase (19 apļi; 268,9 kilometri) nebija vēl pilnībā izžuvusi, bet tas netraucēja sportistiem distanci veikt lielā ātrumā - Vainšteina vidējais ātrums distancē bija 42,698 km/h. Lai gan pirmajos apļos izveidojās viens atrāviens no grupas, kuras pārsvars vēlāk sasniedza pat astoņas minūtes, bija skaidrs, ka tik augstu tempu līderi nespēs izturēt. Līderi atrāvienā turējās vairāk nekā 150 kilometrus, bet mazāk nekā 50 kilometrus pirms finiša riteņbraucēji jau bija vienotā grupā.

Vēlāk no pelotona izveidojās vairāk nekā 20 sportistu grupa, kurā bija Vainšteins. Pēdējā aplī jau bija skaidrs, ka pasaules čempions būs no šīs grupas. Dažus kilometrus pirms finiša izrāvienu veica itālis Frančesko Kasagrande, bet pirms pēdējā kilometra arī viņu "noēda" pārējie braucēji. Tad savu vārdu teica Andrejs Čmiļs, kuram nepietika spēka pēdējiem 100 metriem. Tajos fantastiski no pārējo sportistu muguras lielā tempā izspraucās Vainšteins un finišēja pirmais, šokējot pasaules riteņbraukšanas eliti. Kā vēsta sacensību apraksti, finiša sprinta laikā Vainšteina ātrums esot pārsniedzis 70 km/h.

"Viss notika, kā vajadzēja notikt. Sacensības izdevās pēc plāna. Tajā dienā zvaigznes sakrita man labvēlīgā stāvoklī un es izmantoju savu, iespējams, vienīgo iespēju karjerā. Grūta "gonka" bija, jo brauca tobrīd visa pasaules riteņbraukšanas elite, izņemot Ēriku Cābelu, Janu Ulrihu un Lensu Ārmstrongu," sacensību gaitu raksturo Vainšteins. Jau vairākus gadus pēc sacensībām, Vainšteinam ik pa laikam draugu lokā nācies apskatīties vēsturiskā pasaules čempionāta video, atcerēties zelta mirkļus un pakomentēt sacensības.

Latvijas riteņbraucējs uzsver, ka masu mediji un tā saucamie "riteņbraukšanas eksperti" pirms grupas brauciena Vainšteinu nav minējuši starp galvenajiem favorītiem, taču "visi riteņbraucēji zināja manas stiprās puses un zināja, ka es arī esmu bīstams". "Francijā pasaules čempionātā trase un aplis bija man parocīgi, tāpēc jau visu laiku lielās valstis centās izveidot kaut kādu nopietnu atrāvienu, lai nepieļautu manu atrašanos finiša sprinta grupā. Jo tikai sprintā toreiz es varēju izraut uzvaru, tāpēc jau gribēja mani "noēst" un "nostumt malā".

Atceroties sacensību gaitu, Vainšteins uzteic Piziku, kurš palīdzējis distancē. Tāpat Vainšteins atklāja, ka atbalstījuši arī daži citu valstu braucēji, kas palīdzējis noturēties grupā.

"Uzreiz pēc finiša, protams, neapjēdzu, ko izdarīju un ko esmu paveicis. Tikai tad, kad kāpu uz goda pjedestāla, sapratu un apjēdzu to," saka Vainšteins, kurš pirms 15 gadiem asarām acīs saņēma pasaules čempiona kreklu. "Toreiz pasaules čempiona tituls bija ļoti prestižs riteņbraucēju sabiedrībā, nezinu kā tagad ir, jo jau 11 gadus no visa esmu pagājis nost."

Vainšteins neslēpj, ka pasaules čempiona tituls viņam daudz ko devis arī turpmākā dzīvē. Sadzīvē daudzi nākuši klāt un apbrīnojuši par to, ko paveicis, jo gandrīz vai vienatnē nocīnījies ar riteņbraukšanas lielvalstīm, uz kurām tobrīd strādāja milzīgas komandas.

Četrus gadus pēc pasaules čempiona titula izcīnīšanas, 31 gada vecumā Vainšteins beidza profesionālā riteņbraucēja gaitas. "Neredzu iespēju turpināt cīnīties par augstu rezultātu un uzvarām, savukārt palikt otrajā plānā un braukt tikai tāpēc, lai varētu saukties par profesionālo riteņbraucēju, nav manā raksturā. Tikai nedaudziem ir lemts kļūt par pasaules čempionu. Man tas izdevās. Ceļš līdz šim mērķim gan nebija no vieglajiem. Spānijas un Itālijas riteņbraucējiem bija daudz labāki apstākļi sevis izteikšanai, tomēr es pierādīju, ka arī mazas valsts Latvijas sportists var būt pašā virsotnē," toreiz 2011. gada nogalē intervijā laikrakstam "Diena" sacīja Vainšteins.

Pēc karjeras noslēgšanas Vainšteins "aizvēra arī riteņbraukšanas lappusi savā dzīves grāmatā". Jau daudzus gadus viņš pastāvīgi dzīvo Itālijā, viņam ir četri bērni, bet katru gadu vasarā Vainšteinu var sastapt dzimtajā Kuldīgā un arī Rīgā.

Par pasaules čempiona titulu Vainšteins saņēma valsts prēmiju, taču sportistam ir rūgtums sirdī par Latvijas attieksmi pret bijušajiem valsts vārda nesējiem pasaulē. "Tolaik jau pasaules čempiona tituls politiķiem neskaitījās kaut kas liels, jo milzu prēmijas bija par olimpiskajām medaļām."

"Jūtos apbēdināts, ka Latvijas valstij savi varoņi pēc karjeras nav vajadzīgi. Es nerunāju tikai par sportu, es runāju, par mūziķiem, dziedātājiem, kultūras cilvēkiem - tiem, kuri visu mūžu veltījuši, lai ko sasniegtu. Tikai tad, kad tu kaut ko sasniedz, tad visi ir "draugi", bet pēc tam nevienam neesi vajadzīgs. Es jau pirms 11 gadiem aizvēru riteņbraukšanas lappusi savā dzīvē. Dzīve turpinās un es par to neesmu bēdīgs. Tad, kad teicu, ka nestartēšu Sidnejā, tad jau saņēmu pietiekami daudz nopēluma, bet tad uzvarēju pasaules čempionātā un visi slavēja," piebilst Vainšteins, kurš savas dzīves laikā vairākkārt saskāries ar sabiedrības nepatiku par kaut kādiem lēmumiem.

FOTO: Charles Platiau