Sidebar

Flaksis Andzs 17.10  Aktīvā riteņbraukšanas sezona praktiski jau noslēgusies. Lielai daļai šosejas un MTB riteņbraucēju šis ir laiks atpūtai. Uz lielo sarunu aicinājām vienu no Latvijas vadošajiem šosejas riteņbraucējiem Andžu Flaksi. „Rietumu – Delfin” komandas sportists pastāstīja par savu karjeru no Dunalkas ceļiem līdz Amerikai, kā arī ieskicēja lielākos panākumus, starp kuriem arī Eiropas vicečempiona tituls.

 

Tu nāc no Latvijā ļoti cienījamas zemnieku ģimenes. Pastāsti ar ko nodarbojas zemnieku saimniecībā „Krastmaļi”?

Mani vecāki audzē zālāju sēklas visdažādākajiem mauriņiem, kā arī cita veida agronomiju lietas. Šeit arī pagāja visa mana bērnība. Bija jautri dzīve laukos (smaida...). Līdz vēl nebiju sācis dzīvot Murjāņos, daudz sanāca strādāt saimniecībā un palīdzēt darbos.

 

Kāda ir tavu vecāku saistība ar sportu?

Abi ir diezgan aktīvi. Mamma arvien braukā apkārt ar velosipēdu pa dažādām sacensībām. Tēvs agrāk ļoti augstā līmenī nodarbojās ar Grieķu – Romiešu cīņām. Šo cīņas sporta veidu iepriekš piekopa arī abi vecākie brāļi. Mamma iepriekš bija peldētāja. No viņas man arī lielās plaušas, bet cīņas spars no tēva. Riteņbraukšanai mamma pievērsās tad, kad es sāku braukt. Abi brāļi, pēc manis, arī pievērsās šim sporta veidam. Prieka pēc arī startē dažādos MTB un šosejas maratonos Latvijā, kā arī Igaunijā. Tēvs tikmēr Vienības velobraucienā startē katru gadu.

 

Tu biji pirmais ģimenē, kurš pievērsās riteņbraukšanai?

Laikam jau, ka jā. Pirms tam, kā jau minēju, ģimenē galvenais sporta veids bija Grieķu – Romiešu cīņas. Tad sekoja futbols, kuru aktīvi spēlē jaunākais brālis Reinis un agrāk arī par mani vecākais Toms. Man ir arī sportiska māsa. Kopumā visa ģimene bijām un esam aktīvi. Datorspēles nespēlējām, priekšroka tika dota futbolam, hokejam un citām sportiskām lietām.

 

Cik tev kopumā ir brāļi un māsas?

Man ir divi vecāki brāļi – Mārtiņš un Toms. Viņi abi šobrīd nodarbojas ar riteņbraukšanu. Jaunākais brālis Reinis tikmēr spēlē futbolu Latvijas virslīgas komandā „Liepāja”. Tikmēr māsa Ance mācās pamatskolā un ir pievērsusies peldēšanai.

 

Kā sākās tavs ceļš riteņbraukšanā?

Katrs manā ģimenē nodarbojās ar kādu sporta veidu. Es biju vienīgais, kurš īsti šajā lietā neko nedarīja. Domāju, ka arī man ir jāizdara sava izvēle. Futbols man īsti nepatika, bet izvēlējos pamēģināt tenisu. Vienu gadu šeit pavadīju, tomēr īsti tas nepadevās, jo sāku pārāk vēlu ar. Ikdienā braukāju daudz braucu ar riteni pa mājām, arī uz veikalu. Pievedu tēvam pusdienas, kamēr viņš strādāja. Nedaudz vēlāk lauku skolā, kurā es mācījos atnāca strādāt jauns sporta skolotājs. Viņu sauc Kārlis Kandevics. Sporta skolotājs sāka mums pēc stundām organizēt kopējus izbraucienus ar riteņiem. Pēc tam jau sākām veidot mazas sacensības, braucām uz 30 kilometru attālo Liepāju.

 

Kādas galvenās lietas tev ir devis Kārlis Kandevics?
Viņš mani tieši iesaistīja riteņbraukšanā. Treneris bija tas, kurš teica, ka riteņbraukšana var arī būt kas nopietnāks par vienkāršu braukšanu pa laukiem. Atceros, ka trenera vadībā startējām velokrosiņos Liepājas pusē esošajos Beberliņos. Kopumā jau riteņbraukšana Liepājas pusē gan izsīka, tādēļ arī vēlāk aizgāju uz Kuldīgu.

 

Kādi bija tavi pirmie treniņi Kārļa Kandevica vadībā?

Parasti nodarbības notika pēc skolas, kad vairāki puiši trenējāmies pa apkārtnes ceļiem un meža takām. Treniņi notika Dunalkā, bet Liepājā tikai sacensības. Daudz sanāca trenēties nelielā bariņā un arī vienatnē. Bez manis vēl arī Jānis Stonis ir braucis Latvijas līmeņa sacensībās. Tagad gan esmu palicis pēdējais Dunalkas mohikānis (smaida...).

 

Kā tu nonāci Kuldīgas sporta skolā?

Toreizējam Kuldīgas sporta skolas trenerim Agrim Kimboram bija ļoti liela loma tam, kādēļ es nonācu šajā pilsētā. Zēnu vecumā Kandevica vadībā braukājām pa šosejas riteņbraukšanas sacensībām, tostarp Kuldīgā. Agris mani pamanīja un vēlāk aicināja braukt kopā ar viņu uz citām lielākām sacensībām. Populāras arī toreiz bija Cerību kausa sacensības, kuras gāja četru dienu garumā. Sākums bija grūts, jo biju jaunākās grupas zēns. Sanāca pamocīties, bet tas viss man ļoti patika. Pēc tam vēlējos daudz vairāk trenēties un parādījās azarts.

 

Kāda bija konkurence zēnu gados?

Tolaik konkurence bija ļoti liela. Tas tādēļ, ka daudzos reģionos darbojās sporta skolas. Bija pat tā, ka nācās papūlēties, lai tiktu savas sporta skolas sastāvā. Komandas sastāvā katrā vecuma grupā bija seši sportisti, bet bieži vien gribētāji bija krietni vairāk. Tagad tādas problēmas laikam vairs nav. Ventspilī darbojās spēcīga sporta skola ar labiem riteņbraucējiem, arī Kuldīgā, Tukumā un citviet.

 

Vai arī pašam nācās pārcelties uz dzīvi Kuldīgā?

Vasarās dzīvoju par Kuldīgu, kopā ar citiem riteņbraucējiem no Dunalkas. Kamēr nebija mācības varējām atļauties pilnvērtīgi trenēties Kuldīgā, lai nebūtu katru dienu jābrauc uz mājām. Apmetāmies Kuldīgas sporta skolā, kur ir izveidotas istabiņas. Treniņos braucām un uz sacensībām devāmies kopā ar vietējiem Kuldīgas riteņbraucējiem. Ļoti ātri iejutos šajā pilsētā, jo mani labi uzņēma vietējie. Vēl aizvien jūtos kā liepājnieks - šķērssvītra - kuldīdznieks. Es sevi saucu par kurzemnieku!

 

Kuras bija tavas labākās īpašības jauniešu gados?

Tieši tās pašas kas tagad. Labi braucu individuālos braucienus, jo daudz trenējos viens pats. Braucu vairāk individuāli nekā pārējie zēni Kuldīgā, Ventspilī un citur. Tādēļ arī padevās šī lieta. Arī tad man patika braukt atrāvienos un veikt individuālus izrāvienus.

 

Kādi ir tavi spilgtākie momenti par sacensībām līdz Murjāņu laikam?

Daudzas sacensības palikušas labā atmiņā, kuras braucu Kuldīgas sporta skolas komandā. Ja godīgi, tad šīs sacensības no zēnu un jauniešu gadiem atceros daudz spilgtāk nekā pēdējos gados, kad jau braucu ārzemēs. Katru dienu varu atcerēties kā man gāja Cerību kausā un citur.

 

Kā tu nonāci Murjāņu sporta ģimnāzijā?

Mani uzaicināja treneris Jānis Veide. Pirms tam jau parādīju sevi labi dažādās pašmāju sacensībās, tajā skaitā Latvijas čempionātā, Cerību kausā, kā arī reģionālajās sacensībās Valmierā, Kuldīgā, Smiltenē un citviet. Treneris to pamanīja.

 

Kā mainījās tavs treniņu process jau Murjāņu laikā?

Tas jau bija cits līmenis. Biju projām no mājām, arī cita skola. Nācās dzīvot daudz patstāvīgāk. No bērna bija jāielec jau pieaugušā cilvēkā. Jārūpējas pašam par sevi, nebija tuvumā vecāku. Kopumā man tas viss patika. Nebija pārāk viegli, bet salīdzinot ar citiem skolas biedriem, iejutos diezgan ātri. Patika treniņu process un arī sadzīve. Mums bija ļoti labs treneris – Jānis Veide. Viņš treniņu apjomu un intensitāti palielināja pakāpeniski. Man patīk tas, ka treneris Veide ir mierīgs un izprot sportistu īpatnības vai problēmas. Viņš nav agresīvs un neuzspiež to, ko nevajag jauniešiem. Vairāk vadās pēc sajūtām.

 

Kādas bija tavas attiecības ar treniņu biedriem un klases biedriem Murjāņos?

Attiecības bija ļoti labas. Visi draudzīgi dzīvojām, savādāk nemaz Murjāņos nevar. Vēl aizvien man ir daudz labu draugu no sporta ģimnāzijas. Viņu vidū ir komandas biedri - Andris Vosekalns un Andris Smirnovs. Arī citu sporta vidu pārstāvji no manas klases šobrīd ir aktīvi sportisti, viņu vidū Olimpisko spēļu dalībnieks Kristaps Mauriņš, kā arī pludmales volejbolistes. Aptuveni puse no klasesbiedriem nodarbojas ar sportu augstā līmenī. Tas manuprāt ir daudz.

 

Kas tev visspožāk palicis atmiņā no Murjāņu sadzīves?

(smaida..) Tā ir labākā dzīves skola kāda var būt 16, 17, 18 gados. Garlaicīgi nebija nekad. Vienmēr bija ko darīt. Tieši viens notikums nav atmiņā, bet viss kopums atstājis ļoti labas atmiņas no Murjāņiem. Apkārt skolai īsti nekā nebija. Vienīgā vieta, kur varējām aiziet, bija veikals un kafejnīca „Ceļavējš”.

 

Kura bija spilgtākā uzvara tev junioru gados?

Laikam jau Latvijas čempionātā individuālajā braucienā. Grupā es biju otrais. Daudz uzvaras bija dažādās Latvijas vietējās sacensībās.

 

Kuri bija sīvākie konkurenti pie junioriem?

Tie noteikti bija rīdzinieki. Gan Toms Skujiņš, gan arī Armands Bēcis. Viņi abi aizvien nopietni nodarbojas ar riteņbraukšanu. Junioru laikos bijām palikuši divās frontēs – Murjāņi un Rīga. Pārējie tolaik jau palika mazāk. Māris Bogdanovičs ir vienīgais, kurš izaudzis no sava reģiona. Sacensībās bija kārtīga cīņa vienam ar otru, bet pēc tam jau visi bijām draugi.

 

Cik viegli pēc Murjāņu sporta ģimnāzijas absolvēšanas tev bija pieņemt lēmumu par sportisko gaitu turpināšanu riteņbraukšanā?

Tajā brīdī nebija problēmas ar izvēli. Gribēju braukt, bija rezultāti un kāja griezās labi. Mani piesaistīja „Rietumu – Delfin” komandai Igo Japiņš. Pēc junioru vecuma man nebija nekādas domas beigt braukt. Grūtāks brīdis bija tad, kad nācās izšķirties par skolu. Iestājos augstskolā, bet tad nācās izšķirties – mācīties vai turpināt braukt ar riteni. Īsti nebija varianti savienot abus, jo bija jābrauc uz garām treniņu nometnēm. Tā arī aizgāju no skolas.

 

Kā bija iejusties „Rietumu – Delfin” komandā?

Nebija pārāk grūti, jo mēs bijām vairāki jaunie braucēji. Visi bijām draudzīgi, arī tie, kuri komandas sastāvā brauca vairākas sezonas. Praktiski visus komandas biedrus jau pirms tam zināju.

 

Kura tolaik bija tava autoritāte Latvijas riteņbraukšanā?

Toreiz noteikti Gatis Smukulis. Tad jau viņš brauca Francijā augstā līmenī un bija labs paraugs pārējiem. Arī Saramotins, kurš toreiz no Dānijas kontinentālās komandas aizgāja uz Pro tour vienību „HTC Columbia”.

 

„Rietumu – Delfin” komanda tev dalās divos posmos – pirms un pēc ASV. Pastāsti par pirmo posmu..

Pirmos divus gadus pēc junioriem es nobraucu „Rietumu – Delfin” sastāvā. Toreiz bijām visi ļoti jauni, motivēti un spēcīgi. Arī sacensībās gāja labi, tika gūtas daudz uzvaras starptautiskās sacensībās. Toreiz liela loma bija trenerim Vitālijam Smirnovam, kurš mūs kārtīgi izdresēja. Viņš iemācīja arī darba kultūru.

 

Kādas ir spilgtākās atmiņas no Nāciju kausiem?

Daudz spilgtas uzvaras nebija, tomēr ļoti liels panākums tika gūts Flandrijas sacensībās, kur Toms Skujiņš bija otrais, bet es trešais. Tajā laikā tas likās nereāli liels panākums. Īpaši pēc tā, kad iepriekšējā gadā braucām šeit, un tad tas likās pilnīgi cits līmenis. Tas bija labs pavērsiens, pēc kura arī karjera varēja pavērsties daudz straujāk uz augšu.

 

Kuri veidoja toreizējās izlases kodolu?

Mēs bijā daudz stipru braucēju. Nebija viens izteikts līderis. Sastāvu toreiz veidoja Toms Skujiņš, Indulis Bekmanis, Andris Smirnovs, Armands Bēcis un es. Pārsvarā mēs braucām kopā visus nāciju kausus un guvām vērtīgus punktus. Praktiski visi bijām no vienas komandas, izņemot Tomu Skujiņu, kurš jau tobrīd pārstāvēja Francijas kontinentālo komandu „La Pomme Marseille”. Bijām labi sastrādājušies.

 

 

Pastāsti kā tu nonāci ASV...

Man bija labi rezultāti pēc 2011. gada sezonas. Jau šīs sezonas laikā mani sameklēja menedžeris, kurš teica, ka varētu būt iespēja. Tā arī notika. Pēc sezonas mani paņēma uz ASV attīstības komandu „Chipotle - First Solar”, kas bija zem „Garmin – Sharp”.

 

Cik viegli bija adaptēties ASV komandā?

Sākumā likās, ka būs grūti iejusties, tomēr tas izrādījās negaidīti viegli. Visi komandas biedri un treneri bija ļoti draudzīgi. Viņi mani uzņēma un atbalstīja. Es biju pārsteigts, ka ir tik viegli iejusties.

 

Kādu valstu sportisti bez ASV riteņbraucējiem bija „Chipotle - First Solar” sastāvā?

Ap 70 procentiem no komandas braucējiem nāca no ASV. Pārējie bijām no citām valstīm, tostarp Baltkrievijas un Austrālijas. Jau pēc pirmā gada vairāki toreizējie komandas biedri aizgāja uz Pro Tour komandām.

 

Kā tu biji apmierināts ar pirmo sezonu ASV?

Sezona kopumā bija daļēji izdevusies. Bija brīži, kad galīgi negāja. Negriezās kāja un bija arī veselības problēmas. Pirmajā pusē neizdevās parādīt visu labāko, bet otrā daļa jau izvērtās krietni vien labāka. Žēl, ka pirmajā pusē neizdevās parādīt sevi, jo tieši tad bija nāciju kausa posmi, kur cerēju uz ko labāku. Visu sezonu izglāba Eiropas čempionāts. Nedaudz man pietrūka, lai tiktu pašā augstākajā profesionāļu līmenī, kur aizgāja vairāki komandas biedri.

 

Otrā vieta Eiropas čempionāta grupas braucienā ir tavs karjeras līdz šim lielākais sasniegums?

Es domāju, ka jā. Šāds rezultāts bija ļoti liels un patīkams pārsteigums priekš manis paša. Pirms čempionāta es vairāk uzmanības veltīju individuālajam braucienam, bet grupas braucienam nekoncentrējos. Individuālajā braucienā pašam sanāca nolaist „luni”, jo vienā no trases posmiem izskrēju ārā no trases uz grants ceļa. Pazaudēju daudz laika un finišēju 40. vietā. Pirmos 15 kilometrus pirms tam veicu ļoti labi. Biju ļoti vīlies. Grupas braucienam jau piegāju ar ļoti vieglu attieksmi. Neiespringu un biju gatavs palīdzēt komandas biedriem. Lielāko daļu trases nobraucu mierīgi grupā, bet beigu pusē saņēmos un aizbraucu atrāvienā, kas izdzīvoja līdz galam. Tobrīd bija laba fiziskā forma. Šo atrāvienu lielā mērā izvilka manas individuālā brauciena spējas.

 

Bija iespēja arī aizķerties līdz uzvarai?

Tas bija ļoti grūti. Otrs sportists, kurš brauca atrāvienā, jau pirms tam bija prom no grupas. Es viņam piebraucu no muguras klāt, bet viņš teica, ka vairs nestrādās. Man nebija izvēles, nācās pašam uzņemties iniciatīvu. Finiša spurtā viņš bija svaigāks, jo bija daudz mazāk strādājis. Es mēģināju uzvarēt vēl distances laikā, bet tas neizdevās. Labāk bija palikt otrajam, nevis būt peletonā 72.

 

Kāds bija komandas biedru uzdevums, kad biji aizbraucis atrāvienā?

Tik lielā masā viņi grupu bremzēt īsti nevarēja, bet līdz tam, es varēju mierīgi braukt grupā. Komandas biedri iesaistījās atrāvienos, neaizlaižot konkurentus vienus pašus projām.

 

Pēc šīs sezonas tu nomainīji komandu un pievienojies „Bontrager Cycling team”...

Pirmā gada komanda ASV bija ļoti laba un arī trenerus apmierināja mans sniegums. Diemžēl atteicās komandas sponsors, tādēļ tā arī izjuka. Es negribēju, bet biju spiests aiziet. Mani uzrunāja Akselss Merkss, leģendārā Edija Merksa dēls, kurš uzaicināja uz citu ASV kontinentālo attīstības komandu „Bontrager Cycling team”. Tas bija labs variants, kas ļāva palikt ASV.

 

Kādi bija spilgtākie momenti no „Bontrager” komandas?

Sezonas pirmā daļa man bija ļoti neveiksmīga. Ziemā guvu traumu, bet pavasarī nācās taisīt operāciju kājai. Operācijas dēļ biju jau norakstījis visu sezonu, bet līdz vasaras vidum izdevās atgūties. Vasaras vidū atsāku treniņus pēc piecu mēnešu pārtraukuma. Tas biju ļoti ātri. Latvijas čempionātā uzvarēju individuālajā braucienā U23 grupā. Tas bija patīkams pārsteigums. Pēc tam labu sasniegumu paveicu arī Eiropas čempionātā, uz kuru smagi strādāju. Individuālajā braucienā izcīnīju piekto vietu. Trase man nebija piemērota, jo tā bija kalnaina. Tomēr arī šeit bija labas iespējas pacīnīties par medaļu. Grupas braucienā jau palīdzēju vairāk komandas biedram. Braucu pats aktīvi un mani arī pamanīja pēc šīm sacensībām.

 

Kā tu salīdzinātu ASV riteņbraukšanas sporta kultūru ar Eiropas?

Varbūt nedaudz atšķiras. Amerikā ir plašāki ceļi, bet Eiropā daudz šaurāki un tehniskāki, kas prasa lielāku uzmanību. ASV arī ir vieglāk iegūt vēlamo pozīciju. Citādā ziņā lielu atšķirību nav.

 

Kāds bija tavs redzējums par to, ko vēlies darīt pēc iepriekšējās sezonas?

Varianti pēc sezonas nebija nemaz tik slikti. Arī pussezonā paspēju vairākus labus rezultātus parādīt – Eiropas čempionāts, arī biju dienas atrāvienā pasaules čempionātā. Ļoti cerēju, ka izdosies parakstīt līgumu ar augstāka līmeņa komandu, bija arī cerības stariņi. Tomēr pēc sezonas izjuka vairākas Pro Tour komandas un līdz ar to vietas šajā līmenī bija ievērojami mazāk. Jaunajiem braucējiem bija daudz grūtāk tikt iekšā, jo vietas aizņēma pieredzējušākie vīri, kuri bija gatavi par mazākiem kontraktiem braukt šajā līmenī.

 

Kādi bija varianti Eiropā?

No kontinentālajām komandām pietiekami labs variants man likās atgriezties mājās un braukt „Rietumu – Delfin” sastāvā. Man nebija pamata braukt citas valsts kontinentālajā komandā, jo šeit bija labs kalendārs un zināmi komandas biedri. Zināju arī to, ka ja ir liels gribas spēks, tad var parādīt labu rezultātu.

 

Atgriezies „Rietumu – Delfin” komandā jau kā viens no pieredzējušākajiem braucējiem. Kā tu vērtētu komandas garu šogad?

Komanda kopumā bija ļoti laba. Varbūt sākumā neizdevās dažas lietas treniņu procesā, bet visi bijām ļoti saliedēti, gan komandas biedri, gan arī treneri. Man šosezon bija pozitīvas emocijas un jutos ļoti labi. Sezonas pirmajā pusē neizdevās parādīt labākos rezultātus, jo tobrīd nebijām labākajā sportiskajā formā. Liels pavērsiens bija vasaras vidū, kad Smiltenē mūsu komandai izdevās uzvarēt Latvijas čempionātā. Šāds panākums nebija gūts jau daudzus gadus.

 

Kas tavuprāt bija galvenais iemesls tam, kādēļ Andrim Vosekalnam izdevās gūt uzvaru Latvijas čempionātā?

Mēs visi bijām kā viena komanda. Palīdzējām viens otram. Labi bija tas, ka atrāvienā aktīvi brauca gan Andris Vosekalns, gan arī Armands Bēcis, Krists Neilands un Andrejs Podāns. Mans galvenais uzdevums bija pieskatīt galvenos favorītus – Gati Smukuli, Alekseju Saramotinu un Tomu Skujiņu. Biju gatavs izmantot arī savu izdevību, ja tāda rastos. Tomēr mums izdevās izspēlēt visas savas labākās kārtis. Liels prieks, ka izdevās komandas biedriem nosargāt atrāvienu. Fantastiski arī tas, ka Vosekalns spēja vienatnē nosargāt uzvaru. Emocijas bija ļoti lielas.

 

Komandas treneris ir tavs brālis Toms. Kāda bija viņa loma taktikas izveidē Latvijas čempionātam?

Sezonas pirmajā daļā mūs trenēja Igaunijas speciālists Renē Mandri, tomēr vēlāk viņa pienākumus pilnībā jau pārņēma Toms. Nedaudz vēlāk arī izdevās mums izcīnīt Latvijas čempiona titulu. Viņš spēja mūs pacelt emocionāli un arī aktīvi iesaistījās treniņu procesā.

 

Tev šogad izdevās gūt pietiekami nozīmīgas uzvaras pašmājās – SEB MTB maratona kopvērtējumā un arī Rīgas Velomaratonā. Kā bija atkal braukt ar MTB riteni?

Jā, nebiju braucis jau trīs gadus ar kalnu divriteni. Man ļoti patika. Īpaši MTB maratoni, jo tie ir līdzīgi šosejas riteņbraukšanai. To var salīdzināt ar tehnisku klasiku. Maratonos nav nepieciešama speciāla gatavošanās, pietiek ar šosejas riteņbraukšanas sportisko formu. Mums šogad labi tas izdevās.

 

Kad tu saprati, ka cīnīsies par uzvaru SEB MTB maratona sezonas kopvērtējumā?

Sākumā nemaz necerēju. Mums bija savs līderis, pats vienkārši braucu, necerēju, ka būs tik augsti rezultāti. Man pašam ļoti patika šīs sacensības, pacīnījos un tā arī sanāca, ka uzvarēju kopvērtējumu.

 

Kā atceries Rīgas Velomaratonu?

Šis pasākums bija ļoti labi noorganizēts. Trase bija ļoti laba, jo gāja pa Rīgas centra ielām. Šeit arī braucām kā komanda, daudz komunicējām un palīdzējām viens otram. Kopumā visās Latvijas sacensībās guvām panākumus, braucot kā komanda, arī MTB mačos.

 

Kādi ir nākotnes plāni pēc šīs sezonas?

Šobrīd tuvākie plāni ir neko daudz nedarīt, aizbraukt pie vecākiem uz ilgāku laiku. Bet ja runā par nākamo sezonu, tad tuvākajā laikā būs lielāka skaidrība. Esmu pārliecināts, ka „Rietumu – Delfin” komanda, ja paliks esošais sastāvs un treneri, paliks tikai spēcīgāka un rezultāti būs labāki.

 

Cik tev pašam sanāk laiks veltīt uzmanību velosipēda tehniskajai pusei?

Pēc sezonas vairāk pievēršos tam, bet sacensību laikā, kad mums ir mehāniķis, koncentrējos uz braukšanu. Pa lielam svarīgi ir nomazgāt velosipēdu un nomainīt kameru.

 

Kuras ir labākās īpašības, ko esi paņēmis no pašiem labākiem riteņbraucējiem?

Tā noteikti ir neatlaidība. Jo nevienam neiet visu laiku tikai viegli, jāspēj arī saņemties.

 

Pasekoji līdzi arī šī gada pasaules čempionātam?

Čempionāts šogad bija ļoti interesants un aizraujošs. Trase arī bija dinamiska un piemērota vispusīgiem braucējiem. Žēl, ka mūsu sportistiem neizdevās parādīt savu labāko rezultātu. Nācās saskarties ar kritieniem, caurām riepām un citām neveiksmēm. Es domāju, ka galvu nevajag nokārt. Ja nebūtu šīs neveiksmes, rezultāti būtu labāki.

 

Ko tu vēlies sasniegt riteņbraukšanā piecu gadu perspektīvā?

Tādu konkrētu mērķu šobrīd nav, jo neesmu U23 vecuma grupā, kad ir Eiropas čempionāti un nāciju kausi, kuriem ļoti gatavojāmies un zinājām laicīgi par tiem. Kad redzēšu nākamās sezonas kalendāru, tad arī varēšu izvērtēt to, uz kurām sacensībām vairāk gatavoties. Gribētos startēt arī pasaules čempionātā, paostīt gaisu tur...

 

Ko tu novēli Latvijas riteņbraukšanas saimei?

Es noteikti novēlu siltu ziemu, labus ceļus un cietas riepas..

 

Interviju sagatavoja:

Toms Markss

Foto: Zigismunds Zālmanis

 

Atbalstītāji

 
smscredit
binders
izm1
 lsfp
 lok
valstssportam
 

Sadarbības partneri

BBA
reck
NUTREND 2018

lvm

Starptautiskās organizācijas

 uec
 ucinew