“Ja godīgi, divas dienas pirms sacensībām nebiju domājis, ka varēšu šo izdzīvot. Laikā, kad komanda devās iepazīt trasi, es braucu uz nākamo viesnīcu un devos gulēt. Tajā brīdī jutos ļoti švaki. Tomēr man izdevās kārtīgi atpūsties un izgulēties. Kaut nedaudz atveseļojos līdz sacensībām, tomēr domāju, ka šodien pašsajūta varētu būt visai smaga.
Runājot par komandas plānu, nebija skaidrs, kā būs ar mani. Tādēļ galvenais fokuss bija uz palīdzību Matiasam Vačekam, kurš atradās labā sportiskajā formā un bija gatavs cīnīties par uzvaru. Trase viņam bija ļoti piemērota, tomēr viņš iekļuva kritienā pēdējos 60 kilometros un vairs nespēja atgriezties priekšgalā. Man izdevās no šī kritiena izvairīties. Diezgan ātri biju palicis priekšā kā vienīgais savas komandas pārstāvis. Pārējie palika un centās palīdzēt Matiasam atgriezties.
Protams, jutu, ka slimība man bija diezgan daudz ko atņēmusi. Varēju braukt augstā tempā, bet strauji paātrināties neizdevās. Cīņa vairāk bija par to, lai panāktu priekšā braucošos. Palīdzēja arī tas, ka bija pretvējš, jo grupa vairāk turējās kopā. Noslēdzošajos kalniņos nebiju kopā ar pirmajiem, bet, par laimi, grupa, kurā braucu es, piebrauca klāt priekšgalam. Sākoties pēdējiem septiņiem kilometriem, priekšā bijām 11 sportisti. Vairāki bija no vienas komandas, kas cīņu padarīja taktiskāku. Finišs atradās līdzenumā.
Es mēģināju vairākas reizes aizbraukt prom no grupas. Pēdējo izrāvienu centos veikt nedaudz vairāk nekā kilometru pirms finiša. Redzēju, ka man līdzi brauc Pērss Hāgeness no “Visma | Lease a Bike”. Nedaudz samazināju ātrumu, ko norvēģis lieliski izmantoja un aizbrauca man garām, uzvarot sacensībās. Tajā brīdī man gan vairs nekā nebija palicis. Mēģināju ieķerties gan Hāgenesa, gan Jaspera Stuivena aizvējā un aizlēkt līdzi. Kādu laiku braucām viens aiz otra ar 20 metru distanci. Viņus abus neviens nenoķēra, bet mani panāca. Finišēju desmitais, un tas noteikti nav slikts rezultāts. Bet, protams, es biju ļoti labā cīņā par pjedestālu!”
